Slēdzot darījumus jebkurā darbības jomā arvien biežāk parādās jautājumi par piemērojamajiem likumiem, to atrunāšanu līgumā un strīdu risināšanu, vadoties pēc pušu vienošanās. Ja nodibinot līgumsaistības, kāda no pusēm pārvalda darījuma juridiskās nianses vai pieaicina kvalificētu speciālistu pie līgumsaistību nodibināšanas, tad satraukumam nav būtiska pamata, taču, ja kāda no pusēm nav pārliecināta, vai izprot darījuma juridiskās sekas, ir ieteicams iepazīties ar piemērojamo likumu un darījuma paredzamajām sekām.
Līgumsaistības ir saistības, kuras uzņemas divi līguma slēdzēji. Līguma slēdzējs ir fiziska vai juridiska persona, kura ir tiesīga slēgt līgumus.
Civillikuma 1511. pants nosaka, ka līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā, šeit pieņemtā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību.
Ja abi līguma slēdzēji ir vienojušies par konkrētiem darījuma nosacījumiem, kas iekļauti līgumā, tad šie nosacījumi ir saistoši abām pusēm.
Slēdzot līgumus un nodibinot līgumsaistības, Jums ar darījuma partneri ir iespējams līgumā paredzēt piemērojamo likumu, uz kuru Jūs atsauksieties, ja Jūsu starpā radīsies strīds. Tas nozīmē ne tikai to, kurā tiesā risināsiet strīdu (valsts tiesā vai šķīrējtiesā), bet arī kādas valsts likumdošana tiks piemērota. Sevišķi svarīgi tas ir darījumos, kas skar specifiskas nozares, piemēram, pārvadājumu jomu, kā arī, ja darījumi tiek slēgti ar ārvalstu darījuma partneriem.
Ārpuslīgumiskās saistības ir saistības, kurās līguma saistību izpilde skar trešo personu. Trešā persona ir procesa dalībnieks, kas piedalās strīdā starp līguma slēdzēju pusēm, lai aizstāvētu savas patstāvīgās prasības.
Visbiežāk ar līgumu saistīts strīds var rasties personām, kas ir attiecīgā līguma esošie dalībnieki, proti, līdzēji. Tomēr nevar izslēgt, ka ar publisko tiesību līgumu varētu tikt skartas arī trešās personas jeb personas, kas nav līguma dalībniece, tiesības vai tiesiskās intereses, un šādos gadījumos arī šādai personai ir tiesības vērsties tiesā. To, ka līgums skar trešās personas tiesības vai tiesiskās intereses, var konstatēt, piemēram, ja līgums aizstāj administratīvo aktu, kuru konkrētajai personai būtu bijušas tiesības pārsūdzēt. Proti, personai būtu atzīstamas tiesības sūdzēties par konkrētu līgumu, ja konstatējams, ka tad, ja līguma vietā tiesiskās attiecības būtu noregulētas ar administratīvo aktu, attiecīgajai personai būtu tiesības šo aktu pārsūdzēt (kā piemēru var minēt gadījumu, kad līgums ir noslēgts par būvatļaujas īstenošanu; šādā gadījumā tiesības pārsūdzēt līgumu būtu atzīstamas tām pašām personām, kurām būtu tiesības pārsūdzēt attiecīgu administratīvo aktu).
Trešās personas var būt kā galvotāji, tā starpnieki (pakalpojumu sniedzēji), kas saistīti ar līguma slēdzēju pušu līgumsaistību izpildi. Nekustamo īpašumu darījumos tie var būt mākleri, būvniecības jomā- apakšuzņēmēji, kas izpilda pasūtījuma darbus, aizdevuma vai uzņēmuma līgumos- galvotāji.
Piemērojamais likums jebkurām saistībām ir svarīgs, lai objektīvi tiktu atrisināti strīdi un izvertētas līgumiskās saistības. Piemērojamais likums ir svarīgs kā vietējos darījumos, kuri notiek vienas valsts iekšienē, gan starptautiskos darījumos, kur vismaz viena puse ir citas valsts pārstāvis, nerezidents.
Darījumos, kas tiek slēgti vietējā tirgū parasti tiek izmantota un piemērota vietējās valsts likumdošana. Parasti tā ir valsts tiesa vai šķīrējtiesa.
Starptautiskos darījumos puses parasti vienojas par piemērojamo likumdošanu un tā parasti atkarīga no darījuma noslēgšanas vai pakalpojuma sniegšanas vietas, taču puses var atrunāt arī likumdošanu, kas piemērojama, atkarībā no prasības celšanas vietas vai atbildētāja atrašanās vietas.
To, kādas valsts likumi piemērojami konkrētajiem tiesiskajiem darījumiem, nosaka kolīziju normas. Konfliktus, kas rodas starp iekšzemes likumu un ārvalstu likumu, uz kuru atsaucas nerezidents, parasti mēdz novērst vai nu konvenciju kārtībā, vai ar vienpusīgām normām, ar kurām iekšējā likumdošana norobežo sava un sveša likuma piemērošanu. Šādas normas literatūrā mēdz apzīmēt par kolīziju normām, vai savādāk sauktas par starptautisko privāto tiesību normām. Katra kolīziju norma satur piesaistes faktoru, piemēram, līgumattiecībās tā var būt līguma izpildes vieta, ārpuslīgumiskās saistībās – kaitējuma rašanās vieta. Atkarībā no katras lietas faktiskajiem apstākļiem, piesaistes faktori norāda uz ar lietas dalībniekiem vai to tiesiskajām attiecībām visciešāk saistīto un tāpēc arī piemērojamo likumu. Minētās kolīziju normas neparedz noteikumus konkrētā strīda izšķiršanai. To uzdevums ir norādīt uz ārvalsts likumu, kurš ir visciešāk saistīts ar konkrēto izšķiramo strīdu.
Attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm gan līgumiskām, gan ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamo likumu nosaka Eiropas Savienības regulējums. Līguma slēdzēji var brīvi izvēlēties piemērojamos tiesību aktus. Tie var būt ne vien Eiropas Savienības dalībvalstu akti, bet arī trešo valstu likumi vai starptautiskas konvencijas. Šeit jāņem vērā, ka pušu vienošanās par piemērojamo likumu uztverama kā atsevišķs līgums, kas attiecīgi vienmēr rada arī nepieciešamību pārliecināties par tā spēkā esamību.
Piemērojamā likuma noteikšanā būtiska loma ir piesaistes faktoriem. Piesaistes faktori tiek noteikti vadoties no līguma veida, piemēram, nekustamā īpašuma līgumiem kā piesaistes faktors ir nekustamā īpašuma atrašanās vieta, tāpēc šādiem līgumiem pamatā piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums. Tajā pašā laikā nav izslēgta arī citas ciešāk saistītās valsts likuma piemērošanas iespēja. Tāpat, piemēram, pārvadājumu līgumos tiek piemērota ne tikai līgumā noteiktā likumdošana, bet arī CMR konvencijā noteiktais.
Ja puses nav izdarījuša izvēli par piemērojamo likumu, to nosaka atkarībā no līguma veida. Papildus standarta darījuma līgumu noslēgšanai, tiek papildus slēgti arī šķīrējtiesas līgumi, vai šķīrējtiesas atruna tiek iekļauta kā punkts standarta līgumos. Sevišķi izplatītas dotās atrunas ir darījumos ar starptautiskiem partneriem.
Der zināt, ka saskaņā ar Šķīrējtiesu likumu, šķīrējtiesā izšķir jebkuru civiltiesisku strīdu, ja puses ir brīvprātīgi vienojušās un noslēgušas šķīrējtiesas līgumu, izņemot strīdu, kura izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības, kas nav šķīrējtiesas līguma dalībniece. Tas nozīmē, ka šķīrējtiesā strīdu starp darījuma partneriem varēs risināt tikai tādā gadījumā, ja darījuma puses par to rakstiski būs vienojušās līgumā. Strīds nebūs pakļauts izskatīšanai šķīrējtiesā, ja strīds būs saistīts ar ārpuslīgumiskajām saistībām, kurās trešā puse nebūs šķīrējtiesas līguma dalībnieks. Šādos gadījumos strīda izskatīšana būs pakļauta valsts tiesas kompetencei.
Ir svarīgi atcerēties, lai cik pārliecināti Jūs būtu par darījuma veiksmīgu izdošanos, no strīdus situācijām var izvairīties, ja darījumu puses pašas rūpējas par sava darījuma drošību un pozitīvu rezultātu sasniegšanu nākotnē! Paredziet piemērojamo likumu un esiet pārliecināti par darījumu, jebkurā situācijā!
Atgādinam, ka Rīgas šķīrējtiesas dibinātājs ir sagatavojis tipveida dokumentu paraugus dažādās dzīves situācijām, to skaitā arī dzīvokļa īres līgumu, kas ir pieejami pēc saīsnes. Lejuplielādējiet tipveida dokumentus paši vai pārsūtiet saīsni draugiem.
Jautājumu gadījumā zvaniet: +371 67365100, +371 25156055 vai rakstiet: .
Saistītie raksti: