Uzraksti mums
noteikumiem
Nosūtīt jautājumu
Pasākumu kalendārs

Ņujorkas konvencija

Ņujorkas konvencijas teksts

Ņujorkas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu
(Ņujorka, 1958.gada 10.jūnijs)

I pants

1. Šī Konvencija piemērojama, atzīstot un izpildot tos šķīrējtiesas nolēmumus, kas nav pieņemti tās valsts teritorijā, kur prasa šādu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, strīdos, kuros puses var būt kā fiziskas, tā arī juridiskas personas. Tā piemērojama arī šķīrējtiesas nolēmumiem, kas nav iekšēji nolēmumi tajā valstī, kur izprasa to atzīšanu un izpildīšanu.

2. Termins “šķīrējtiesas nolēmumi” neaptver tikai tos šķīrējtiesas nolēmumus, ko pieņēmuši katrā atsevišķā lietā ieceltie šķīrējtiesneši, bet arī to pastāvīgo šķīrējtiesas orgānu pieņemtos nolēmumus, pie kuriem puses griezušās.

3. Parakstot un ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, vai iesniedzot šīs Konvencijas X pantā paredzēto paziņojumu, jebkura valsts var, ievērojot savstarpīgumu, paziņot, ka tā piemēros šo Konvenciju, atzīstot un izpildot šķīrējtiesas nolēmumus, kas pieņemti tikai otras Līgumslēdzējas Valsts teritorijā. Tā var arī paziņot, ka tā piemēros šo Konvenciju tikai strīdos, kas rodas līgumu vai citās tiesiskajās attiecībās, kuras pēc valsts, kas tādu iesniegumu izdara, nacionālā likuma ir komerciālas.

II pants

1. Katra Līgumslēdzēja Valsts atzīst rakstveida nolīgumu, pēc kura puses apņemas nodot šķīrējtiesām visus vai kādus strīdus, kas radušies vai var rasties starp tām sakarā ar kādām līguma vai citām tiesiskajām attiecībām, kuru objekts var būt šķīrējtiesas izskatīšanas priekšmets.

2. Termins “rakstveida nolīgums” ietver šķīrējtiesas piezīmi pušu parakstītajā līgumā vai šķīrējtiesas nolīgumā vai apmainoties vēstulēm vai telegrammām.

3. Līgumslēdzējas Valsts tiesai, ja tai iesniedz prasību jautājumā, par kuru puses noslēgušas šajā pantā paredzēto nolīgumu, pēc vienas puses lūguma jānosūta puses šķīrējtiesā, ja neatzīs, ka minētais nolīgums nederīgs, zaudējis spēku vai to nevar izpildīt.

III pants

Katra Līgumslēdzēja Valsts atzīst šķīrējtiesas nolēmumus par obligātiem un izpilda tos saskaņā ar tās teritorijas procesuālajām normām, kur izprasa šo nolēmumu atzīšanu un izpildi, ievērojot tālākajos pantos izsacītos noteikumus. Atzīstot un izpildot šķīrējtiesas nolēmumus, kam piemēro šo Konvenciju, nav jāpiemēro ievērojami smagāki noteikumi vai augstāka maksa vai nodevas nekā tās, kas ir iekšējo šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanai un izpildīšanai.

IV pants

1. Lai panāktu iepriekšējā pantā minēto atzīšanu un izpildīšanu, puse, kas, izprasa atzīšanu un izpildīšanu, nododot tādu lūgumu, iesniedz:

a) pienācīgi apliecinātu šķīrējtiesas nolēmuma oriģinālu vai tā pienācīgi apliecinātu norakstu;
b) II pantā minētā nolīguma oriģinālu vai tā pienācīgi apliecinātu norakstu.

2. Ja šķīrējtiesas nolēmums vai nolīgums nav izteikts tās valsts oficiālajā valodā, kur šī nolēmuma atzīšana un izpildīšana tiek prasīta, puse, kas lūdz šo nolēmumu atzīt un izpildīt, iesniedz šo dokumentu tulkojumu tādā valodā. Tulkojums jāapliecina oficiālam vai zvērinātam tulkam vai diplomātiskai vai konsulārai iestādei.

V pants

1. Šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu var atteikt pēc tās puses lūguma, pret kuru tā vērsta, tikai tad, ja šī puse iesniegs tās vietas kompetentam varas orgānam, kur izprasa atzīšanu un izpildīšanu, pierādījumus, ka:

a) II pantā norādītajā nolīgumā puses bijušas kaut kādā ziņā rīcības nespējīgas pēc tām piemērojamā likuma vai šis nolīgums nav spēkā pēc likuma, kam puses šo nolīgumu pakļāvušas, bet, ja tāda norādījuma nav, — pēc tās valsts likuma, kur nolēmums pieņemts, vai
b) pusei, pret kuru nolēmums pieņemts, nav pienācīgi paziņots par šķīrējtiesneša iecelšanu vai šķīrējtiesas izskatīšanu vai arī tā citu iemeslu dēļ nav varējusi iesniegt savus paskaidrojumus, vai
c) norādītais nolēmums pieņemts par strīdu, kas nav paredzēts šķīrējtiesas nolīguma vai šķīrējtiesas piezīmes līgumā noteikumos vai neatbilst tiem, vai arī tajā ir noteikumi par jautājumiem, kas neietilpst šķīrējtiesas nolīgumā vai šķīrējtiesas piezīmē līgumā, tomēr, ja noteikumus par jautājumiem, kas ietilpst šķīrējtiesas nolīgumā vai piezīmē, var atdalīt no tiem, kas neietilpst tādā nolīgumā vai piezīmē, tad šķīrējtiesas nolēmuma to daļu, kurā ir noteikumi par jautājumiem, kas ietilpst šķīrējtiesas nolīgumā vai šķīrējtiesas piezīmē līgumā, var atzīt un izpildīt, vai
d) šķīrējtiesas orgānu sastāvs vai šķīrējtiesas process nav atbilduši pušu nolīgumam vai, ja nav tāda, nav atbilduši tās valsts likumam, kur notikusi šķīrējtiesa, vai
e) nolēmums pusēm vēl nav kļuvis galīgs vai to atcēlis vai apturējis tā izpildīšanu tās valsts kompetents varas orgāns, kur tas pieņemts, vai tās valsts kompetents varas orgāns, kuras likums tiek piemērots.

2. Šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu var arī atteikt, ja tās valsts kompetents varas orgāns, kurā izprasa atzīšanu un izpildīšanu, konstatēs, ka:

a) strīdus objekts nevar būt šķīrējtiesas izskatīšanas priekšmets pēc tās valsts likumiem, vai
b) šī nolēmuma atzīšana un izpildīšana pretrunīga šīs valsts publiskajai kārtībai.

VI pants

Ja V panta 1.punkta “e” apakšpunktā norādītajai kompetentajai varas iestādei bijis iesniegts lūgums atcelt vai apturēt šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšanu, tad tā varas iestāde, kas lūgusi atzīt un izpildīt šo nolēmumu, var, ja atzīst, ka tas ir lietderīgi, atlikt jautājuma izšķiršanu par šī nolēmuma izpildīšanu un var arī pēc tās puses lūguma, kas lūdz šo nolēmumu izpildīt, uzdot otrai pusei rūpēties par attiecīgu nodrošinājumu.

VII pants

1. Šīs Konvencijas noteikumi neskar Līgumslēdzēju Valstu noslēgto daudzpusīgo vai divpusīgo nolīgumu būtību šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanas un izpildīšanas jautājumā un neatņem nevienai ieinteresētajai pusei tiesības izmantot jebkuru šķīrējtiesas nolēmumu tādā kārtībā un tajos ietvaros, ko pieļauj tās valsts likums vai starptautiskie līgumi, kur izprasa tāda šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu.

2. 1923.gada Ženēvas Protokols par šķīrējtiesas piezīmēm un 1927. gada Ženēvas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesas nolēmumu izpildīšanu zaudē spēku starp Līgumslēdzējām Valstīm pēc tam, kad tām kļūst saistoša šī Konvencija un ciktāl tā kļūst tām saistoša.

VIII pants

1. Šo Konvenciju var parakstīt līdz 1958.gada 31.decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas jebkuras locekles vārdā, kā arī jebkuras valsts vārdā, kas ir vai kļūs vēlāk Apvienoto Nāciju Organizācijas kādas specializētas iestādes locekle vai kas ir vai kļūs vēlāk Starptautiskās Tiesas Statūta dalībniece, vai jebkuras citas valsts vārdā, ko uzaicinās Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja.

2. Šī Konvencija jāratificē, un ratifikācijas dokumenti deponējami pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra.

IX pants

1. Šai Konvencijai var pievienoties visas VIII pantā minētās valstis.

2. Pievienošanās notiek, deponējot pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra dokumentus par pievienošanos.

X pants

1. Parakstot vai ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, jebkura valsts var paziņot, ka šī Konvencija attiecas uz visām vai dažām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā atbildīga. Tāds paziņojums stājas spēkā reizē ar šīs Konvencijas stāšanos spēkā šai valstī.

2. Jebkurā laikā pēc iepriekš norādītā tāda attiecināšana var rasties ar paziņojuma starpniecību uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra vārda un stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu, vai dienā, kad attiecīgajai valstij stājas spēkā šī Konvencija, atkarībā no tā, kurš termiņš beidzas vēlāk.

3. Kas attiecas uz teritorijām, uz kurām šī Konvencija neattieksies, to parakstot vai ratificējot, vai pievienojoties tai, tad katrai ieinteresētajai valstij jāizskata jautājums, vai iespējams veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai šīs Konvencijas piemērošanu attiecinātu uz norādītajām teritorijām ar noteikumu, ka tādu teritoriju, kur tas nepieciešams pēc konstitūcijas prasībām, valdības piekrīt.

XI pants

Federālajām un neunitārajām valstīm piemērojami šādi noteikumi:

a) pēc šīs Konvencijas tiem pantiem, kas attiecas uz federālās varas likumdošanas jurisdikciju, federālās valdības saistības attiecīgajos ietvaros ir tādas pašas kā to Līgumslēdzēju Valstu saistības, kas nav federālas valstis;
b) kas attiecas uz šīs Konvencijas tiem pantiem, kuri attiecas uz to valstu vai provinču, kas veido federāciju, likumdošanas jurisdikciju, kurām saskaņā ar federācijas konstitucionālo sistēmu nav jāveic likumdošanas pasākumi, tad federālā valdība iepazīstina ar tādiem pantiem un savu labvēlīgo ieteikumu valstu vai provinču attiecīgās varas iestādes iespējami īsā laikā;
c) federālai valstij, kas piedalās šajā Konvencijā, ja ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību jebkura cita Līgumslēdzēja Valsts prasa, jāiesniedz uzziņa par federācijas un tās sastāvdaļu likumiem un praksi, kam ir sakars ar šīs Konvencijas jebkuru konkrētu noteikumu, norādot, kā šis noteikums izpildīts ar likumdošanas vai citādiem pasākumiem.

XII pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad deponēti trešie ratifikācijas dokumenti vai dokumenti par pievienošanos.

2. Katrai valstij, kas šo Konvenciju ratificējusi vai tai pievienojusies pēc trešo ratifikācijas dokumentu vai dokumentu par pievienošanos deponēšanas, šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts deponējusi savus ratifikācijas dokumentus vai dokumentus par pievienošanos.

XIII pants

1. Jebkura Līgumslēdzēja Valsts var denonsēt šo Konvenciju ar rakstveida paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā gadu pēc tam, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu.

2. Jebkura valsts, kas, pamatojoties uz X pantu, nodevusi iesniegumu vai paziņojumu, var vēlāk jebkurā laikā iesniegt paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, ka šīs Konvencijas darbība attiecīgajā teritorijā izbeidzas gadu pēc tam, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu.

3. Šo Konvenciju piemēros šķīrējtiesas nolēmumiem, kuru atzīšanas un izpildīšanas kārtošana sākta pirms denonsēšanas stāšanās spēkā.

XIV pants

Nevienai Līgumslēdzējai Valstij nav tiesību izmantot šo Konvenciju pret citām Līgumslēdzējām Valstīm savādāk nekā tajos ietvaros, kuros tās pienākums šo Konvenciju piemērot.

XV pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs paziņo VIII pantā minētajām valstīm: a) par parakstīšanu un ratifikāciju saskaņā ar VIII pantu;

b) par pievienošanos saskaņā ar IX pantu;
c) par iesniegumiem un paziņojumiem, kas izriet no I, X un XI panta;
d) par šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar XII pantu;

Ņujorkas konvencijai pievienojušās valstis

  • Israel, 5 January 1959
  • Morocco, 12 February 1959
  • Egypt, 9 March 1959
  • Syrian Arab Republic, 9 March 1959
  • France, 26 July 1959
  • Thailand, 21 December 1959
  • Cambodia, 5 January 1960
  • India, 13 July 1960
  • Russian Federation **/, 24 August 1960
  • Ukraine, 10 October 1960
  • Belarus, 15 November 1960
  • Norway, 14 March 1961
  • Austria, 2 May 1961
  • Japan, 20 June 1961
  • Germany */, 30 June 1961
  • Romania, 13 September 1961
  • Poland, 3 October 1961
  • Bulgaria, 10 October 1961
  • Ecuador, 3 January 1962
  • Finland, 19 January 1962
  • Hungary, 5 March 1962
  • Sri Lanka, 9 April 1962
  • Greece, 16 July 1962
  • Madagascar, 16 July 1962
  • ĄCentral African Republic, 15 October 1962
  • Netherlands, 24 April 1964
  • United Republic of Tanzania, 13 October 1964
  • Niger, 14 October 1964
  • Switzerland, 1 June 1965
  • Trinidad and Tobago, 14 February 1966
  • Philippines, 6 July 1967
  • Tunisia, 17 July 1967
  • Ghana, 9 April 1968
  • Italy, 31 January 1969
  • Nigeria, 17 March 1970
  • United States of America, 30 September 1970
  • Mexico, 14 April 1971
  • Botswana, 20 December 1971
  • Sweden, 28 January 1972
  • Denmark, 22 December 1972
  • Republic of Korea, 8 February 1973
  • Benin, 16 May 1974
  • Cuba, 30 December 1974
  • Australia, 26 March 1975
  • Holy See, 14 May 1975
  • Belgium, 18 August 1975
  • Chile, 4 September 1975
  • United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland, 24 September 1975
  • South Africa, 3 May 1976
  • Spain, 12 May 1977
  • Kuwait, 28 April 1978
  • San Marino, 17 May 1979
  • Colombia, 25 September 1979
  • Jordan, 15 November 1979
  • Cyprus, 29 December 1980
  • Ireland, 12 May 1981
  • Indonesia, 7 October 1981
  • Monaco, 2 June 1982
  • New Zealand, 6 January 1983
  • Uruguay, 30 March 1983
  • Djibouti, 14 June 1983
  • Luxembourg, 9 September 1983
  • Haiti, 5 December 1983
  • Guatemala, 21 March 1984
  • Panama, 10 October 1984
  • Malaysia, 5 November 1985
  • Canada, 12 May 1986
  • Singapore, 21 August 1986
  • China, 22 January 1987
  • Burkina Faso, 23 March 1987
  • Costa Rica, 26 October 1987
  • Cameroon, 19 February 1988
  • Bahrain, 6 April 1988
  • Peru, 7 July 1988
  • Dominica, 28 October 1988
  • Antigua and Barbuda, 2 February 1989
  • Algeria, 7 February 1989
  • Kenya, 10 February 1989
  • Argentina, 14 March 1989
  • Lesotho, 13 June 1989
  • Guinea, 23 January 1991
  • Cote d'Ivoire, 1 February 1991
  • Uganda, 12 February 1992
  • Latvia, 14 April 1992
  • Bangladesh, 6 May 1992
  • Turkey, 2 July 1992
  • Slovenia, 6 July 1992
  • Barbados, 16 March 1993
  • Slovakia, 28 May 1993
  • Croatia, 26 July 1993
  • Estonia, 30 August 1993
  • Bosnia and Herzegovina, 1 September 1993
  • Czech Republic, 30 September 1993
  • The former Yugoslav Republic of Macedonia, 10 March 1994
  • Saudi Arabia, 19 April 1994
  • Georgia, 2 June 1994
  • Mali, 8 September 1994
  • Zimbabwe, 29 September 1994
  • Senegal, 17 October 1994
  • Portugal, 18 October 1994
  • Mongolia, 24 October 1994
  • Venezuela, 8 February 1995
  • Lithuania, 15 March 1995
  • Bolivia, 28 April 1995
  • Viet Nam, 12 September 1995
  • Kazakhstan, 20 November 1995
  • Uzbekistan, 7 February 1996
  • Mauritius, 19 June 1996
  • Brunei Darussalam, 25 July 1996
  • Kyrgyzstan, 18 December 1996
  • Mauritania, 30 January 1997
  • Paraguay, 8 October 1997
  • Armenia, 29 December 1997
  • El Salvador, 26 February 1998
  • Nepal, 4 March 1998
  • Mozambique, 11 June 1998
  • Lao People's Democratic Republic, 17 June 1998
  • Lebanon, 11 August 1998
  • Republic of Moldova, 18 September 1998
  • Oman, 25 February 1999
  • Azerbaijan, 29 February 2000
  • Malta, 22 June 2000
  • Saint Vincent and the Grenadines, 12 September 2000
  • Honduras, 3 October 2000
  • Yugoslavia ***/ 12 March 2001
  • Albania, 27 June 2001
  • Iran (Islamic Republic of), 15 October 2001
  • Iceland, 24 January 2002
  • Serbia, 12 March 2001
  • Zambia, 14 March 2002
  • Dominican Republic, 11 April 2002
  • Brazil, 7 June 2002
  • Jamaica, 10 July 2002
  • Qatar, 30 December 2002
  • Nicaragua, 24 September 2003
  • Afganistan, 30 November 2004
  • Pakistan, 14 July 2005
  • Liberia, 16 September 2005
  • United Arab Emirates, 21 August 2006
  • Montenegro, 23 October 2006
  • Gabon, 15 December 2006
  • Bahamas, 20 December 2006
  • Marshall Islands, 21 December 2006
  • Rwanda, 21 October 2008
  • Fiji, 27 September 2010
  • Liechtenstein, 7 July 2011
  • Tajikistan, 14 August 2012
  • Sao Tome and Principe, 20 November 2012
  • Myanmar, 16 April 2013
  • Burundi, 23 June 2014
  • Bhutan, 25 September 2014
  • Guyana, 25 September 2014
  • State of Palestine, 2 January 2015
  • Comoros, 28 April 2015
  • Andorra, 19 June 2015
  • Democratic Republic of the Congo, 5 November 2014
  • Angola, 6 March 2017
  • Cabo Verde, 22 March 2018
  • Sudan, 26 March 2018
  • Papua New Guinea, 17 July 2019
  • Maldives 17 September 2019
  • Seychelles, 2 February 2020
  • Palau, 31 March 2020
  • Tonga, 12 June 2020
  • Ethiopia, 24 August 2020
  • Sierra Leone, 28 October 2020
  • Malawi, 4 March 2021
  • Belize, 15 March 2021

*/ The former German Democratic Republic acceded to the Convention on 20 February 1975.

**/ The Russian Federation continues, as from 24 December 1991, the membership of the former Union of Soviet Socialist Republics (USSR) in the United Nations and maintains, as from that date, full responsibility for all the rights and obligations of the USSR under the Charter of the United Nations and multilateral treaties deposited with the Secretary-General.

***/ Succession; the former Yugoslavia had acceded to the Convention on 26 February 1982.

Kopīgot: